1985. gadā ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Deklarāciju par tiesvedības pamatprincipiem pret nozieguma un varas ļaunprātīgas izmantošanas upuriem. Tā noteica dažus nepieciešamus pasākumus attiecībā uz cietušajiem, ar mērķi, lai noziegumu upuri:

 • saņemtu informāciju;

 • tiktu nodrošināti ar dažādiem atbalsta pakalpojumiem;

 • saņemtu kompensāciju no noziedznieka, bet dažos gadījumos arī no valsts;

 • būtu klāt un tiktu uzklausīti visos gadījumos, kad tiek lemts par viņu personīgo interešu ievērošanu;

 • saņemtu taisnīgu attieksmi gan kriminālajā, gan civilajā tiesvedībā;

 • tiktu aizsargāti no represijām un iebaidīšanas.

Rezolūcija tika saskaņota ar visām dalībvalstīm, bet tai nesekoja būtiskas izmaiņas ne nacionālajā, ne starptautiskajā līmenī, tādēļ pamatprincipu noteikšanai sekoja arī metodoloģijas izstrāde. Tā 1999. gada tika pieņemti divi svarīgi dokumenti: Vadlīnijas Deklarācijas realizācijas politikas izstrādātājiem (UN1999) un Rokasgrāmata tiesvedības realizācijā attiecībā uz noziegumu upuriem, kuri skar Deklarācijas principu realizāciju un piemērošanu. Pēdējā dokumentā tiek izskatīta ne tikai viktimizācijas ietekme uz cietušajiem vispār, bet arī cietušo palīdzības centru organizācijas principi, kā arī tādu pakalpojumu ieviešana, kā krīzes reaģēšana, aizstāvība, piedalīšanās tiesas, starpniecības un atjaunojošās tiesvedības procesā, kompensācijas un restitūcija, līdz pat noziedzības profilaksei. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai reizē ar daudziem citiem nosacījumiem, jāveic valsts likumdošanas saskaņošanu ar Eiropas Kopienas normām. Jau 1987. gadā, pamatojoties uz ANO Ģenerālās Asamblejas Deklarāciju par tiesvedības pamatprincipiem pret nozieguma un varas ļaunprātīgas izmantošanas upuriem, Eiropas Padomes ministri pieņēma Rekomendācijas par palīdzības sniegšanu cietušajiem un viktimizācijas profilaksi. Tās valstīm nav obligātas, bet norāda orientierus, kuriem jāseko Eiropas Savienības dalībvalstīm. Šajās rekomendācijās ieteikts: -izmantot nacionālos un vietējos pētījumus par viktimizāciju, lai labāk saprastu kā noziedzība iedarbojas uz cietušajiem un to pakāpi kādā sniegtie pakalpojumi apmierina esošās vajadzības;

 -veikt kampaņas iedzīvotāju, valsts iestāžu un ģimeņu informētības jomā par problēmām, ar kurām sastopas cietušie un kādā veidā viņiem jāsniedz palīdzība;

-nodrošināt cietušajiem šādus pakalpojumus, tai skaitā:

 • aizsardzību no tiesību pārkāpēja;

 • padomus, kā novērst atkārtoto „viktimizāciju”;

 • attiecīgu medicīnisko, psiholoģisko, sociālo un materiālo palīdzību;

 • informēšanu par cietušo tiesībām un atbalstu kriminālprocesā;

 • palīdzību kompensācijas saņemšanā no likumpārkāpēja, apdrošinātāja vai valsts;

-veikt vispusīgus pasākumus, lai novērstu noziedzību, cīnoties ar tās sociālajām saknēm un situāciju cēloņiem. 2001. gada martā Eiropas Savienības Padome pieņēma Pamat lēmumu par cietušo statusu kriminālprocesā (2001/220/TI). Pamat lēmumā ir definēts, ka „cietušais” ir fiziska persona, kam ir nodarīts kaitējums, tajā skaitā fizisks vai morāls kaitējums, morālas ciešanas vai mantisks kaitējums, ko tieši izraisījusi darbība vai bezdarbība, kas veido kādas dalībvalsts krimināltiesību normu pārkāpumu. Pamat lēmuma noteikumu mērķis nav tikai aizsargāt cietušā intereses kriminālprocesā šaurā nozīmē. Tie attiecas arī uz konkrētiem pasākumiem, kuri veicami, lai palīdzētu cietušajiem pirms un pēc kriminālprocesa, kas varētu samazināt noziedzīgā nodarījuma sekas. Saskaņā ar šo dokumentu, katrai dalībvalstij ir jāpieņem savi likumi un citi normatīvi akti, lai nodrošinātu cietušo pamattiesības un intereses, it sevišķi kriminālprocesā. Līdz 2002. gada martam dalībvalstīm bija jānodrošina lielāko daļu noteikumu, kā, piemēram, cietušā tiesības saņemt kompensāciju, ka arī veicināt un finansiāli atbalstīt organizācijas, kas sniedz palīdzību cietušajiem. Līdz 2004. gada martam Eiropas Savienības dalībvalstīm jānodrošina to pantu ievērošanu, kas prasa, lai cietušajiem, tāpat kā tiesājamajiem, būtu iespēja izprast un piedalīties kriminālprocesā, līdzīgi kā tiesājamajiem (5.pants), gūt pieeju bezmaksas jurista konsultācijai, ko nepieciešamības gadījumā apmaksā valsts (6.pants). Līdz 2006. gada martam valstīm jānodrošina atbilstošos gadījumos arī izlīguma veicināšana starp cietušo un likumpārkāpēju. Katra dalībvalsts, vai nu savos valsts dienestos, nodrošinot ar speciāli sagatavotu personālu, vai atzīstot un finansējot cietušo atbalsta organizācijas, procesa ietvaros, veicina cietušo atbalsta sistēmu iesaistīšanu, kuras atbild par cietušo sākotnējas uzņemšanas organizēšanu, par cietušo atbalstu un palīdzību viņiem pēc tam. Katra dalībvalsts veicina pasākumus, ko tāds personāls vai cietušo atbalsta organizācijas veic procesā, jo īpaši attiecībā uz šādām darbībām:

 • palīdzību cietušajiem atbilstīgi viņu tiešajām vajadzībām;

 • ja vajadzīgs un iespējams cietušo pavadīšanu kriminālprocesa laikā;

 • palīdzību cietušajiem pēc viņu lūguma pēc kriminālprocesa beigām.(14. pants) Ar savu valsts dienestu starpniecību vai finansējot cietušo atbalsta organizācijas, katra dalībvalsts veicina iniciatīvas, kas dod procesā iesaistītajam personālam, vai citādi esošām saskarsmē ar cietušajiem, iespēju saņemt atbilstošu sagatavošanu, jo īpaši attiecībā uz neaizsargāto grupu vajadzībām. Šī panta 1. punkts jo īpaši attiecas uz praktizējošiem juristiem. (15. pants).